Vai ir laiks miega atbalstam?

Diez vai ir vēl kāda tēma par mazuļiem, par kuru strīdētos tik karsti. Vieniem „miega apmācība“ asociējas ar mazuli, kurš viens pats raud tumšā istabā, līdz aiz noguruma iemieg. Citiem tas vienkārši ir plāns, kā visa ģimene beidzot varētu izgulēties. Patiesībā zem šī viena vārda slēpjas ļoti atšķirīgas pieejas:

• Atstāšana izraudāties: mazuli noliek gulēt, durvis aizver, un neviens nenāk, līdz viņš aizmieg. Speciālisti to sauc par ekstinkciju. Šo ceļu mēs neiesakām.

• Periodiska ieiešana, bieži saukta par „Ferbera metodi“: vecāki iziet no istabas un noteiktos, parasti arvien garākos intervālos ieiet pie bērna, piemēram, pēc piecām, tad pēc desmit, tad pēc 15 minūtēm. Mierināšana katrā reizē ir tikai īsa.

• Krēsla metode: tu paliec istabā, kamēr bērns iemieg, vajadzības gadījumā mierini un daudzus vakarus soli pa solim attālinies. Pētījumos to sauc par „camping-out“.

• Ritms un vakara rituāls: nomoda laikus, gulētiešanas laiku un vakara gaitu pielāgo tā, lai bērns gultā nonāktu pietiekami miegains un mierīgs.

Kad šeit runājam par miega atbalstu, galvenokārt domājam pēdējos divus punktus: ceļus, kuros tu paliec sasniedzama, mierini bērnu, kad viņam tevi vajag, un vienlaikus soli pa solim ļauj viņam iemācīties vairāk pašam. Nevis trenēt, bet pavadīt.

Arī speciālistu ieteikumi skan atšķirīgi. Veselības iestādes skaidri neiesaka ļaut mazuļiem naktī izraudāties vieniem: pirmajos dzīves mēnešos viņi vēl nespēj paši tikt ārā no stipra satraukuma, viņiem vajag mierinājumu — un no tā viņi netiek „izlutināti“. Savukārt speciālistu vadlīnija par zīdaiņu un mazu bērnu emocionāliem traucējumiem, balstoties uz pētījumiem, periodisku ieiešanu uzskata par pirmās izvēles metodi īstu iemigšanas un nakts miega traucējumu gadījumā. Taču tajā arī uzsvērts, ka tā nav piemērota visiem vecākiem.

Tas pretrunā ir mazāk, nekā izklausās: runa ir par atšķirīgu vecumu, atšķirīgi lielām grūtībām — un par to, kas der tieši jums.

Pirmajos dzīves mēnešos tavam mazulim ar miegu vien jau ir gana daudz darba. Pirms viņš vispār kaut ko var „iemācīties“, daudz kam vēl jānogatavojas:

• Iekšējais pulkstenis tikai veidojas. Iekšējā pulksteņa un miega spiediena mijiedarbība attīstās pirmajā pusgadā. Jau pēc dažām nedēļām miegs pamazām kļūst regulārāks, taču tikai ap sešu mēnešu vecumu dienasgaisma un tumsa patiešām sāk kalpot par ritma devēju nomodam un miegam.

• Garāki nakts miega posmi tikai pakāpeniski izveidojas. Tikai ap sesto mēnesi vispār sāk veidoties garāks nepārtraukta miega posms. Līdz tam ir pilnīgi normāli, ka mazulis naktī mostas vismaz vienu reizi un vēlas ēst — un arī pēc tam daudziem mazuļiem tas joprojām ir normāli. Gada otrajā pusē mazuļi vidēji mostas apm. vienu reizi naktī, līdz trim reizēm joprojām ir normas robežās.

• Ja sāk pārāk agri, tas neko nedod. Sistemātisks pārskats neatrada pierādījumus, ka miega programmas pirmajos sešos dzīves mēnešos būtu noderīgas mazuļiem vai mātēm. Autori pat brīdina par nevēlamām sekām: vairāk raudāšanas, agrāka zīdīšanas pārtraukšana, lielāka trauksme mātēm — un, ja šī iemesla dēļ mazulim jāguļ vienam savā istabā, arī lielāks zīdaiņu pēkšņās nāves risks.

• Pat diagnozei ir minimālais vecums. Par iemigšanas traucējumiem speciālisti pēc ierastajiem kritērijiem runā ne agrāk kā no sešu mēnešu vecuma, par nakts miega traucējumiem — ne agrāk kā no astoņu mēnešu vecuma, un arī tad tikai tad, ja problēma vismaz četras nedēļas ir lielākajā daļā nakšu un jūs jūtami apgrūtina.

Vai tas nozīmē, ka līdz tam neko nevar darīt? Var gan. Mierīga dienas gaita, īss vakara rituāls un — apmēram no četru mēnešu vecuma — ik pa laikam nolikt mazuli gultā miegainu, bet vēl nomodā, ir pilnīgi kārtībā. Vienkārši stingru programmu ar noteiktiem noteikumiem tavam bērnam vēl nevajag.

Ja tavs mazulis piedzima priekšlaikus, visos ar miegu saistītos jautājumos līdz apmēram divu gadu vecumam rēķinies ar koriģēto vecumu, proti, no paredzētā dzemdību datuma. Mazulis, kurš piedzima divus mēnešus par agru, pēc šī aprēķina astoņu mēnešu dzīves vecumā ir sešus mēnešus vecs.

Un vēl kas ļoti svarīgs: seši mēneši nav starta šāviens. Daudzām ģimenēm plāns nekad nav vajadzīgs, jo miegs sakārtojas pats no sevis vai nakts mošanās viņām ir pieņemama. Vecums tikai parāda, no kura brīža pārmaiņas var būt noderīgas — nevis no kura brīža tās ir obligātas.

Pirms ķeries pie iemigšanas paradumiem, ir vērts godīgi pārbaudīt pamatus — bieži jau ar to vien problēma kļūst mazāka.

1. 1

   Tavs bērns ir vesels. Ar infekciju vai sāpēm nav īstais laiks kaut kam jaunam. Miegu var traucēt arī alerģijas, atopiskais dermatīts vai nepanesības. Ja bērns regulāri skaļi krāc, miegā redzami elpo ar piepūli vai viņam ir elpošanas pauzes, pārrunā to ar ģimenes ārstu. Un vēl: miega vai nomierinošie līdzekļi nav risinājums. Melatonīnu vai miegainību izraisošus pilienus nekad nedod pēc savas iniciatīvas, un medus pirmajā dzīves gadā ir aizliegts — arī ne uz knupja.

2. 2

   Tavs bērns aug labi un ir paēdis. Vai viņš labi pieņemas svarā, pa dienu pietiekami dzer un ēd? Ko tas nozīmē nakts ēdienreizēm, lasīsi tālāk. Ja neesi droša, pārrunā to ar ģimenes ārstu, piemēram, bērna profilaktiskajā apskatē 6. mēnesī, vēlāk starp 7. un 11. mēnesi vai 12. mēnesī.

3. 3

   Dienas ritms atbilst vecumam. Bērnam, kuru cenšas nolikt gulēt pārāk agri, vēl ir par maz miega spiediena. Savukārt bērns, kurš ir pārāk ilgi nomodā, kļūst pārguris. Abos gadījumos vakarā tas bieži izskatās līdzīgi: protests. Zemāk esošie orientieri palīdzēs saprast, kas notiek.

4. 4

   Guļvieta ir droša un omulīga. Atsevišķa gultiņa, guļammaiss, tumšs, kluss un drīzāk vēss — sīkāk par to lasi zemāk sadaļā „Drošs miegs“.

5. 5

   Jums šobrīd ir mierīgs posms. Pārcelšanās, atvaļinājums, bērnudārza sākums vai jauns mazais brālis vai māsa: šādos laikos bērniem bieži vajag īpaši daudz tuvuma. Lielākas pārmaiņas labāk atliek uz dažām mierīgām nedēļām pēc tam.

6. 6

   Jūs esat vienojušies un jums vēl ir mazliet spēka. Visiem, kuri vakarā un naktī rūpējas par tavu bērnu, vajadzētu zināt izvēlēto ceļu un to atbalstīt — bērnam ir grūti saprast pieeju, kuru ievēro tikai viens no jums. Un pirmie vakari bieži nav viegli.

Orientierim: kopumā mazuļi no sešiem līdz 12 mēnešiem 24 stundās visbiežāk guļ apm. 12–16 stundas, bet no viena līdz diviem gadiem — apm. 11–14 stundas. Nakts miega orientieros ir ieskaitītas arī īsas mošanās. Dažiem bērniem vajag ievērojami mazāk, citiem vairāk — izšķiroši ir tas, vai tavs bērns dienā ir mundrs.

Orientieri no sešu mēnešu vecuma īsumā — tās ir amplitūdas, nevis pienākums:

• 6 mēnešos: apm. 2–3 st. nomodā vienā reizē, 2–3 diendusas, naktī apm. 10,5–11,5 st.

• 9 mēnešos: apm. 2,5–3,5 st. nomodā vienā reizē, parasti 2 diendusas, naktī apm. 11–12 st.

• 12 mēnešos: apm. 3–4 st. nomodā vienā reizē, 1–2 diendusas, naktī apm. 11–12 st.

• 18 mēnešos: apm. 4–5,5 st. nomodā vienā reizē, 1 pusdienlaika miegs, naktī apm. 11–12 st.

• Gulētiešanas laiks: parasti 18.00–19.30 pirmajā dzīves gadā, pēc tam 18.00–20.00 — atkarībā no celšanās laika.

• Iemigšana: vidēji apm. 20 min. Ja tas aizņem daudz ilgāk, bērns bieži vēl nav miegains vai jau ir pārguris.

Tu neesi ar to viena: iemigšanas un nakts miega grūtības, pēc speciālistu vadlīnijas, skar apmēram 20 līdz 30 procentus mazu bērnu, un gandrīz katra trešā ģimene ar bērnu līdz trīs gadu vecumam kādā brīdī uztraucas par viņa miegu. Tomēr nav vienas robežas, no kuras jums noteikti kaut kas jāmaina — izšķiroši ir tas, kā jūtaties jūs. Šīs pazīmes liecina, ka pārmaiņas varētu nākt par labu:

• Tu ilgstoši esi uz spēku izsīkuma robežas. Nevis vienkārši nogurusi pēc sliktas nakts, bet jau nedēļām izsmelta, aizkaitināma, varbūt arī nomākta. Tas ir nopietns iemesls. Vienā Austrālijas pētījumā divām no trim mātēm ar izteiktiem depresijas simptomiem bija mazulis ar miega problēmām — šī saistība var darboties abos virzienos. Ja tu nespēj aizmigt pat tad, kad tavs mazulis guļ, tā var būt pēcdzemdību depresijas vai trauksmes pazīme. Tad runa nav tikai par mazuļa miegu: pārrunā to ar savu ģimenes ārstu vai ginekologu.

• Ielikšana gulēt ļoti ieilgst. Tavam bērnam regulāri vajag krietni vairāk nekā pusstundu, lai aizmigtu, lai gan gulētiešanas laiks un rituāls atbilst. Vidēji mazuļi un mazi bērni iemieg apm. 20 minūtēs.

• Iemigšanas palīdzība tev ir kļuvusi par daudz. Stundām ilga nēsāšana, braukāšana ar auto, pielikšana pie krūts pie katras nopūtas: kamēr tev tas der, viss tas ir kārtībā. Ja tas tevi izsmeļ vai neviens cits nevar pārņemt, drīkst kaut ko mainīt.

• Tavs bērns mostas bieži un grūti atkal aizmieg, lai gan ir vesels, paēdis un viņa ritms atbilst vecumam. Runa nav par vienu vai divām īsām mošanās reizēm, bet par naktīm, kurās viņš nedēļām ilgi atkal un atkal paliek nomodā uz ilgu laiku vai turpina gulēt tikai ar lielu palīdzību.

• Tavs bērns dienā izskatās pārguris. Mazi bērni miega trūkumu bieži neparāda ar žāvāšanos, bet ar čīkstēšanu, sliktu noskaņojumu un izteikti lielu kustīgumu.

Ātrai pašpārbaudei miega speciālisti iesaka šādus jautājumus: vai tavam bērnam parasti vajag 30 minūtes vai ilgāk, lai aizmigtu vai naktī atkal iemigtu? Vai miegā ir kas uzkrītošs, piemēram, skaļa krākšana? Vai viņš dienā ir mundrs? Cik daudz laika viņš pavada pie ekrāniem (līdz trīs gadu vecumam speciālisti iesaka, ja iespējams, vispār bez tiem)? Un vai tevi viņa miega paradumi ietekmē? Atbildes nav diagnoze, bet tās palīdz saprast, vai runa, visticamāk, ir par ritmu un ieradumiem vai tomēr noderētu skats no malas.

Un kad jums nekas nav jāmaina? Ja jūsu ikdiena darbojas — pat ja citi stāsta, ka viņu mazulis jau sen guļ visu nakti. Vienā Kanādas pētījumā atkarībā no definīcijas 28 līdz 57 procenti mazuļu sešu un 12 mēnešu vecumā naktī vēl negulēja nepārtraukti sešas vai astoņas stundas. Tas nebija saistīts ne ar viņu garīgo vai kustību attīstību, ne ar māšu noskaņojumu. Vienīgais uzkrītošais bija tas, ka mazuļus, kuri gulēja visu nakti, zīdīja ievērojami retāk. Tātad, ja tavs zīdītais bērns naktī mostas biežāk, tas ir izplatīti un pats par sevi nav brīdinājuma signāls. Un deviņu mēnešu vecumā apmēram katrs ceturtais mazulis mostas vairāk nekā divas reizes naktī.

Par uzvedībā balstītām miega metodēm ir pārsteidzoši daudz pētījumu. Galvenie secinājumi īsumā:

• Tās darbojas, vismaz dažus mēnešus. Amerikas miega medicīnas speciālistu darba grupa izvērtēja 52 pētījumus. 94 procentos no tiem metodes palīdzēja, un vairāk nekā 80 procentiem ārstēto bērnu miegs pēc tam kļuva ievērojami labāks — uz trim līdz sešiem mēnešiem.

• Ieguvums ir arī vecākiem. Lielā Austrālijas pētījumā ģimenes, kuru mazulis septiņu mēnešu vecumā gulēja slikti, astoņu līdz desmit mēnešu vecumā saņēma īsu konsultāciju pašvaldības vecāku un mazuļu atbalsta dienestā. Pēc tam mazuļiem retāk bija miega problēmas, un viņu mātēm bija mazāk depresijas simptomu — pēdējais saglabājās pat tad, kad bērniem bija jau divi gadi.

• Ilgtermiņa kaitējums netika atrasts — taču arī ilgstoši ieguvumi ne. Piecus gadus vēlāk, ap sešu gadu vecumu, šos pašus bērnus izmeklēja vēlreiz. Emociju, uzvedības, stresa, miega un attiecību ar vecākiem ziņā atšķirību no bērniem, kuru ģimenes nebija saņēmušas konsultāciju, nebija.

• Tika mērīti arī stresa hormoni un piesaiste. Mazā, rūpīgi kontrolētā pētījumā ar 43 mazuļiem vecumā no sešiem līdz 16 mēnešiem ne periodiska ieiešana, ne īslaicīgi vēlāk pārbīdīts gulētiešanas laiks neuzrādīja paaugstinātu stresa līmeni siekalās. Gadu vēlāk bērni tikpat bieži bija droši piesaistīti savām mātēm kā salīdzinājuma grupā.

• Tās neder visiem. Speciālistu vadlīnija norāda, ka daudzi vecāki pret šādām metodēm izturas piesardzīgi vai noraidoši un ka apmēram 20 līdz 30 procenti ģimeņu, kas tās izmēģina strukturēti, no tām negūst pietiekamu labumu. Trauksmaināki bērni, šķiet, sliktāk reaģē uz metodēm ar lielāku fizisku distanci. Un vecākiem, kurus bērna raudāšana īpaši smagi ietekmē, ar tām veicas sliktāk.

Godīgi sakot, jāpiebilst arī tas: daudzi pētījumi balstās uz vecāku sniegto informāciju, un paši pētnieki vēlētos objektīvākus mērījumus. Lielākā daļa šo pētījumu veikti ar veseliem bērniem, daudzi — dzīves otrajā pusgadā vai vēlāk. Un „kaitējums nav atrasts“ nenozīmē, ka katra metode katram bērnam un katrai mammai šķiet laba.

Kāpēc šeit priekšplānā izvirzām saudzīgos ceļus: speciālistu vadlīnija skaidri apraksta arī pieeju, kurā vecāki paliek istabā un attālinās tikai pakāpeniski, un ir veiksmīgas vecāku programmas arī bez bērna atstāšanas raudāt. Šādi ceļi reizēm prasa vairāk pacietības. Toties daudziem vecākiem tos ir vieglāk izturēt, un tie respektē to, kas mazuļiem vajadzīgs: tuvumu, kad viņi ir satraukti. Tāpēc mēs neiesakām atstāt mazuli vienu raudāt bez mierinājuma.

Izklausās ne pārāk iespaidīgi, taču bieži tas ir visiedarbīgākais solis. Vienā pētījumā ar vairāk nekā 400 ģimenēm mazuļi un mazi bērni vecumā no septiņiem mēnešiem līdz trim gadiem jau pēc divām nedēļām ar pastāvīgu vakara rituālu aizmiga ātrāk un modās retāk un īsāk, turklāt uzlabojās arī māšu noskaņojums. Šajā pētījumā rituālu veidoja vanna, masāža vai ieziešana ar krēmu un mierīga samīļošanās, un pētījumu finansēja ķermeņa kopšanas līdzekļu ražotājs — tomēr rezultāts saskan ar citiem pētījumiem. Aptauja, kurā piedalījās mammas ar vairāk nekā 10 000 bērnu līdz piecu gadu vecumam 13 valstīs un reģionos, parādīja vēl ko: jo regulārāks rituāls, jo labāks miegs.

Kā izveidot rituālu, kas patiešām palīdz

1. 1

   Īss un vienmēr vienāds: apmēram pusstundu, katru vakaru vienā un tajā pašā secībā. Piemēram: pēdējā ēdienreize, autiņbiksīšu maiņa un pidžama, zobu tīrīšana, grāmatiņa vai dziesmiņa, jūsu arlabunakti frāze, gaisma ārā.

2. 2

   Pienu pārbīdi uz sākumu: ja tavs bērns līdz šim aizmieg ēdot, pārliec ēdienreizi rituāla sākumā, nevis beigās. Pēc tam seko zobu tīrīšana, grāmata un gulta. Tā bērns pamazām piedzīvo, ka ēšana un iemigšana var būt divas atšķirīgas lietas.

3. 3

   Pēdējā stunda mierīga: piebremzēts apgaismojums, nekādu traku rotaļu, nekādu ekrānu. Tā bērns var pakāpeniski nomierināties.

4. 4

   Gultā miegainu, bet vēl nomodā: Amerikas Pediatru akadēmija to iesaka apmēram no četru mēnešu vecuma, tāpat arī speciālisti citviet. Sākumā tava roka drīkst palikt uz viņa vēdera, un tu drīksti klusi dungot tālāk.

5. 5

   Vienādi laiki, daudz dienasgaismas: regulārs gulētiešanas un celšanās laiks, vislabāk arī brīvdienās, un spilgta dienasgaisma priekšpusdienā palīdz iekšējam pulkstenim atšķirt dienu no nakts.

Ja iemigšana tik un tā ieilgst bezgalīgi, bieži vaina nav bērnā, bet laikojumā: viņš vienkārši vēl nav pietiekami miegains. Tad palīdz īslaicīgi vēlāk pārbīdīts gulētiešanas laiks, ko speciālisti sauc par „bedtime fading“. Pētījumā ar 43 mazuļiem tas ievērojami saīsināja iemigšanas laiku. Šī metode strādā ar laikojumu, nevis ar bērna atstāšanu raudāt. Tā vari rīkoties:

1. 1

   Nedēļu pieraksti, kad tavs bērns vakarā patiešām aizmieg — nevis kad tu viņu noliec gultā.

2. 2

   Sākumā nosaki gulētiešanas laiku tieši uz šo brīdi. Ja tavs bērns parasti aizmieg tikai ap plkst. 20.15, sāc rituālu tā, lai ap plkst. 20.00 viņš jau būtu gultā.

3. 3

   Ja viņš vairākus vakarus pēc kārtas aizmieg apmēram 20 minūšu laikā, pārbīdi gulētiešanas laiku par 10 līdz 15 minūtēm agrāk un atkal pieturies pie tā dažus vakarus.

4. 4

   Tā jūs maziem solīšiem tuvosieties vēlamajam laikam, kas pirmajā dzīves gadā visbiežāk ir kaut kur starp plkst. 18.00 un 19.30. Ja no rītiem ceļaties vēlāk, tas drīkst būt arī mazliet vēlāk. Celšanās laikam tikmēr jāpaliek nemainīgam, arī pēc vēla vakara.

Gadās arī pretējais: ja bērns paliek nomodā krietni ilgāk par savu ierasto nomoda laiku, viņš bieži nekļūst miegaināks, bet gan uzvilktāks. Tad reizēm risinājums ir agrāka gulētiešana. Tavs pieraksts parādīs, kurā virzienā tas notiek pie jums.

Vai pie krūts, rokās vai ceļā: mazuļi iemieg tā, kā viņi ir pieraduši — tas ir pilnīgi normāli. Sarežģīti kļūst tāpēc, ka visi bērni naktī vairākas reizes īsi pamostas, visbiežāk pārejā no viena miega cikla uz nākamo. Šādi cikli mazuļiem un maziem bērniem ilgst tikai apm. 45–60 minūtes. Ja pamostoties viss ir citādi nekā iemiegot, tavs bērns sauc tieši pēc tās palīdzības, ar kuru viņš iemiga.

Šīs pieejas doma ir vienkārša: tu neko neatņem uzreiz, bet dari palīdzību soli pa solim mazāku. Katrs posms paliek tik ilgi, līdz jums abiem ar to ir labi. Daži piemēri:

• Ja tavs bērns aizmieg tikai zīžot vai ar pudeli: beidz ēdināšanu, tiklīdz bērns sāk sūkt lēnāk un acis kļūst smagas, un noliec viņu miegainu — ar roku uz vēdera, klusu dungošanu. Ja viņš spēcīgi protestē, drīksti viņu vēlreiz īsi pielikt pie krūts. Ar laiku viņš spēs iztikt bez dzeršanas pēdējās minūtēs pirms miega. Pudeli izņem, tiklīdz viņš vairs tikai knosās, un nekad nedod to līdzi gultā — ilgstoša knupīšanās pie pudeles kaitē zobiem.

• Ja viņš aizmieg tikai rokās vai šūpojot: šūpo īsāk un lēnāk: vispirms pašūpo ejot, tad maigi šūpo stāvot, tad sēdus tikai turi. Kādā brīdī tu noliec bērnu miegainu un paliec ar roku pie viņa, līdz viņš aizmieg.

• Ja tev jāguļ blakus, lai viņš aizmigtu: tā vietā apsēdies pie gultas un turi viņa roku, līdz viņš aizmieg. Tas ir ievads krēsla metodei.

Naktīs palīdz mierināšanas kāpnes. Ne katrai mošanās reizei uzreiz vajag visu iespējamo palīdzību. Saskaņā ar Amerikas Pediatru akadēmiju ir normāli, ka sešus mēnešus vecs mazulis naktī pamostas un pēc dažām minūtēm pats atkal aizmieg. Pediatru speciālisti iesaka nereaģēt uz katru pamošanos uzreiz, un agrīnā atbalsta speciālisti iesaka bērnam dot tikai tik daudz palīdzības, cik viņam konkrētajā brīdī vajag. Tas var izskatīties šādi:

1. 1

   Brīdi pagaidi un paklausies: vai tavs bērns tikai niķojas pusmiegā, vai tiešām ir pilnībā pamodies?

2. 2

   Klusa balss, dungošana, pazīstams miega vārds — neiededzot spilgtu gaismu.

3. 3

   Uzliekot roku, maigi glāstot vai ritmiski paklapējot.

4. 4

   Paņemot rokās, līdz viņš nomierinās, un tad atkal noliekot miegainu.

5. 5

   Zīdīšana vai pudele, ja viņš patiešām ir izsalcis.

Tu pakāpies tikai vienu soli augstāk, ja iepriekšējais vairs nepietiek. Ja tavs bērns ir tiešām stipri satraukts, tu jebkurā brīdī drīksti uzreiz pāriet uz augšējo pakāpienu — bērniem, kurus grūti nomierināt, tas bieži ir labākais ceļš. Un pēkšņs, ass kliedziens, kas izklausās pēc sāpēm vai bailēm, vienmēr nozīmē: ej uzreiz. Mērķis nav taupīt mierinājumu, bet dot bērnam iespēju tikt galā ar zemākajiem pakāpieniem pašam.

Krēsla metode ir pazīstamākā pakāpeniskas attālināšanās forma, un to apraksta arī speciālistu vadlīnijas: vispirms sēdēt blakus gultai, tad vairāku dienu laikā soli pa solim attālināties, līdz beigās iziet ārā. Aiz tā slēpjas skaista doma: tavs bērns iegūst drošības sajūtu, ka nav viens. Un tu iegūsti pārliecību, ka vari viņam uzticēt nākamo soli.

Tas var izskatīties šādi

1. 1

   Pirmie vakari: krēsls pie pašas gultas. Pēc rituāla tu noliec bērnu gultā nomodā, pasaki jūsu arlabunakti frāzi un apsēdies blakus. Tu drīksti glāstīt, turēt roku un klusi dungot. Ja viņš raud ļoti stipri, paņem viņu rokās, līdz nomierinās, un tad atkal noliec.

2. 2

   Pēc dažiem vakariem: krēsls mazliet tālāk. Tagad tu sēdi aptuveni pusceļā līdz durvīm. Mierināt joprojām drīkst, īpaši ar balsi. Piecelties drīksti ikreiz, kad bērnam tevi vajag — pēc tam atkal apsēdies savā vietā.

3. 3

   Vēlāk: krēsls pie durvīm. Tu joprojām esi redzama un dzirdama, bet vairs ne aizsniedzama.

4. 4

   Beigās: aiz durvīm. Durvis paliek mazliet pavērtas, tu esi dzirdamības attālumā. Kādā brīdī tu pēc arlabunakti frāzes izej ārā un atnāc, kad bērns tevi sauc.

Cik ilgi ilgst katrs posms, nosakāt jūs. Kā likums: tālāk ej tikai tad, kad esošais posms labi izdodas divus vai trīs vakarus pēc kārtas. Un droši sper soli atpakaļ, ja pa vidu gadās infekcija vai attīstības lēciens. Ja tavs bērns guļ jūsu guļamistabā, pēdējā posmā tu vienkārši izej ārā un atgriezies savā gulētiešanas laikā — šim ceļam atsevišķa bērnistaba nav vajadzīga.

Kas palīdz

• Esi draudzīga, bet mazliet garlaicīga: klusa balss, pieklusināta gaisma, nekādu rotaļu, nekādu telefonu. Naktī tavam bērnam nevajag izklaidi, bet mieru un sajūtu, ka tu esi blakus.

• Naktī tāpat kā vakarā: ja tavs bērns pamostas, tu apsēdies savā pašreizējā vietā. Tā viņš katru reizi piedzīvo vienu un to pašu.

• Dienā trenējiet mazas šķiršanās: aizmigšana bērnam vienmēr ir arī īsa atvadīšanās no tevis. Ja dienā viņš piedzīvo, ka mamma vai tētis uz brīdi pazūd un droši atgriežas — paslēpēs vai paliekot pie vecmāmiņas — vakaros palaist vaļā bieži ir vieglāk.

• Mierinātājs no pirmās dzimšanas dienas: mazam bērnam pāreju var atvieglot neliels mīkstais mantiņdzīvnieks vai lupatiņa. Taču pirmajā dzīves gadā gultai jāpaliek brīvai no mīkstiem priekšmetiem.

Daudzi vecāki sev jautā, vai viņi drīkst bērnu naktī vēl barot. Īsā atbilde: jā. Pediatru un miega speciālistu biedrības gan pieņem, ka veseliem mazuļiem pēc sešu mēnešu vecuma naktī parasti vairs nav vajadzīga ēdienreize. Taču tas ir apgalvojums par uzturvielu vajadzību, nevis aicinājums pārtraukt zīdīšanu: WHO iesaka papildus piebarojumam zīdīt līdz otrajai dzimšanas dienai un ilgāk, un daudziem tas ietver arī nakts zīdīšanu. Tev tas nav jābeidz, kamēr tas der jums abiem.

Palīdz rūpīgāk ieskatīties: vai tavs bērns naktī tiešām dzer — ilgi, mierīgi un pilnvērtīgi? Vai arī tikai dažas reizes pasūc un uzreiz atkal aizmieg? Otrajā gadījumā krūts vai pudele drīzāk ir iemigšanas palīdzība, nevis ēdienreize. Jo vecāks kļūst bērns, jo retāk izsalkums ir galvenais pamošanās iemesls.

Ja vēlies nakts ēdienreizes samazināt, dari to saudzīgi

• Parūpējies, lai dienā bērns saņemtu pietiekami daudz piena un, atkarībā no vecuma, arī piebarojumu, lai naktī dotos paēdis.

• Samazini vienu ēdienreizi pēc otras, nevis visas uzreiz.

• Ēdienreizi saīsini pakāpeniski vai ieliec pudelē mazliet mazāk, nevis atcel to no vienas dienas uz nākamo. Mazāk šeit nozīmē tikai mazāku daudzumu. Pulveri vienmēr dozē precīzi pēc iepakojuma norādēm un pienu nekad neatšķaidi vairāk.

• Ja iespējams, lai naktī mierināšanu uzņemas otra tuvā persona. Tad krūts nemaz nav tik viegli sasniedzama.

• Nakts pudelei turi tīrā termokrūzē vai termosā vārītu ūdeni un pulveri iejauc tikai tieši pirms barošanas. Gatavu pienu nesildi siltumā un pārpalikumus izlej.

• Ja, izkrītot vienai ēdienreizei, krūtis kļūst saspringtas, ar roku atslauc tikai tik daudz piena, lai kļūst vieglāk, un atvēsini. Tukša noslaukšana vai atslaukšana drīzāk veicina piena veidošanos. Ja ir cieta, apsārtusi, sāpīga vieta kopā ar drudzi vai gripai līdzīgu sajūtu, ļauj sevi izmeklēt ārstam.

Ja tavs bērns slikti pieņemas svarā, ir slims vai tev ir šaubas, nakts ēdienreizes pārrunā ar ģimenes ārstu.

Bieži mazāk ir vairāk: ja maina visu uzreiz, beigās nav skaidrs, kas patiesībā palīdzēja. Tā jūs varat rīkoties:

1. 1

   Vērojiet: vienu līdz divas nedēļas pieraksti, kad tavs bērns aizmieg, mostas, dzer un ēd un kas naktī palīdzēja. Speciālisti šādu miega dienasgrāmatu iesaka tāpēc, ka atsevišķas naktis var ļoti atšķirties. Vai tas ir pieraksts uz lapas vai lietotne kā Moonsleep, kurā miegu un ēdienreizes ievadi ar vienu pieskārienu, nav svarīgi — svarīgi ir tas, lai pieraksta visi, kas rūpējas par tavu bērnu.

2. 2

   Pielāgojiet pamatus: sakārtojiet gulētiešanas laiku, nomoda laikus un vakara rituālu pēc orientieriem un ļaujiet tam tā ritēt apmēram nedēļu. Dažkārt ar to vien problēma jau kļūst mazāka.

3. 3

   Izvēlieties vienu pārmaiņu: vai nu samaziniet vienu iemigšanas palīdzību, vai sāciet ar krēsla metodi. Daudzas ģimenes sāk vakarā ar iemigšanu, citas labprātāk vispirms trenējas dienā pie pirmās diendusas, kad visi ir atpūtušies.

4. 4

   Turpiniet: dodiet katram posmam dažus vakarus. Vienkārši neveiksmīgs vakars pa vidu ir normāls un nenozīmē, ka nekas nesanāks.

5. 5

   Pēc apmēram divām nedēļām izvērtējiet: vai tavs bērns aizmieg ātrāk? Vai naktīs esat nomodā retāk vai īsāku laiku? Vai viņš dienā izskatās līdzsvarotāks? Skaitās arī mazi soļi uz priekšu. Ja nekas nemainās, varbūt šis ceļš nav īstais vai aiz tā slēpjas vēl kaut kas cits.

Slimo, nāk zobi, esat atvaļinājumā? Tad ieturiet pauzi. Slimam bērnam vajag tik daudz tuvuma, cik viņam vajag, un arī dienās pēc vakcinācijas tas drīkst būt vairāk. Zobu nākšana parasti ilgst tikai dažas dienas: lielā pētījumā sūdzības biežāk parādījās četrās dienās pirms līdz trim dienām pēc zoba šķilšanās. Svarīgākais ir pēc tam atgriezties savā ritmā, pirms izņēmums kļūst par jaunu paradumu.

Kad apstāties: ieturiet pauzi vai speriet soli atpakaļ, ja tavs bērns no satraukuma vemj, iekrīt panikā un pat rokās gandrīz nespēj nomierināties, vai dienā kļūst manāmi bailīgāks, pieķertāks vai bez apetītes. Un arī tad, ja tev tas šķiet nepareizi.

Ja esat divi, jau iepriekš vienojieties, ko darīsiet, ja bērns raudās, kurš uzņemsies kurus vakarus un kad kopā izvērtēsiet, kā jums iet.

Tas, kā bērni guļ, ir arī kultūras jautājums. Speciālistu vadlīnija miega paradumus raksturo kā kultūras gaidu, dzīves apstākļu, audzināšanas priekšstatu un paša bērna temperamenta mijiedarbību. Dažās ģimenēs mazu bērnu pavisam dabiski ieaijā vai zīda miegā, citās viņš gada vecumā guļ savā istabā. Nakts mošanās tikmēr ir normāla, un vajadzība pēc tuvuma pieder katram bērnam jau no dzimšanas.

Pēc šīs vadlīnijas ārstēšana ir vajadzīga tikai tad, ja miegs ilgstoši un būtiski apgrūtina bērnu vai ģimeni. Viss pirms tam ir jūsu izvēle. Nav nekādas sacensības par to, kura bērns pirmais aizmigs viens pats. Un nevienam nav tiesību tev noteikt, cik daudz tuvuma tavam bērnam naktī jāsaņem — ne vienā, ne otrā virzienā.

Tomēr viena robeža ir, un tai nav nekāda sakara ar audzināšanas stilu: droša guļvieta. Visdrošāk pirmajā dzīves gadā tavs mazulis guļ savā gultiņā vai pieguļamajā gultiņā jūsu guļamistabā.

Dažas lietas pāriet pašas no sevis, citas ne: īsti miega traucējumi bez konsultācijas bieži saglabājas līdz skolas vecumam. Tāpēc palīdzības lūgšana nav neveiksme — un tev nav jāgaida, līdz kļūst pavisam izmisīgi. Bērniem ģimenes ārsta apmeklējumi ir valsts apmaksāti, un ir arī citas iespējas:

• Ģimenes ārsta prakse: tur pārbaudīs, vai aiz sliktā miega nestāv kāds fizisks iemesls, un vajadzības gadījumā ģimenes ārsts dos nosūtījumu pie speciālista. Tev nav jāgaida līdz nākamajai profilaktiskajai apskatei.

• Pediatrs vai cits speciālists: ja ar ģimenes ārsta padomu nepietiek, ar nosūtījumu vari vērsties pie pediatra vai cita speciālista — arī tad, ja mazuļi un mazi bērni guļ ļoti slikti. Uz vizīti atkarībā no vietas var nākties gaidīt vairākas nedēļas, steidzamos gadījumos parasti ātrāk.

• Pašvaldības sociālais dienests: pajautā, kāds atbalsts ģimenēm ar maziem bērniem pie jums ir pieejams — piedāvājums dažādās pašvaldībās atšķiras.

• Uzticības tālrunis 116111: Bērnu un pusaudžu uzticības tālrunis palīdz arī vecākiem — visu diennakti un bez maksas, darbdienās arī čatā.

• Ja tev ir emocionāli grūti: atbalstu sniedz arī biedrības, kas bez maksas palīdz vecākiem pirmajos bērna dzīves gados. Tas attiecas arī uz tēviem: apmēram katrs desmitais šajā laikā piedzīvo depresiju. Labs pirmais kontakts ir tavs ģimenes ārsts vai ginekologs. Krīzes brīdī zvani uz diennakts krīzes tālruni 116123.

Ja jūti, ka nervi netur: noliec bērnu drošā vietā, piemēram, gultiņā, uz īsu brīdi izej no istabas un dziļi ieelpo. Ik pēc dažām minūtēm paskaties uz viņu un palūdz palīdzību. Nekad nesakrati savu mazuli — tas var radīt smagus, paliekošus bojājumus uz mūžu. Pasaki to arī visiem, kuri rūpējas par tavu bērnu. Ja tas tomēr ir noticis vai tev ir aizdomas, ka kāds tavu bērnu ir sakratījis, nekavējoties ved viņu uz tuvāko slimnīcu vai zvani 113 (vai 112), pat ja sākumā viņš šķiet bez acīmredzamām pazīmēm.

Vai kaut ko mainīt, kad un kā, izlemjat jūs. Sāciet ar pamatiem: vesels bērns, paēdis bērns, vecumam atbilstošs ritms un vakara rituāls, ko tavs bērns gaida ar prieku. Bieži ar to jau kļūst vieglāk.

Un, ja sperat nākamo soli, tad savā tempā un tā, lai tu šajā procesā joprojām justos kā tu pati. Tavs bērns tā nemācās tikai aizmigt viens pats. Viņš mācās arī to, ka tu esi blakus, kad viņam tevi vajag. Abi lieliski sader kopā.