Mazulis raud miegā: kas aiz tā slēpjas?

Ja tavs mazulis raud miegā, viņš bieži nemaz nav īsti pamodies: mazuļi guļ īsākos posmos nekā pieaugušie. Viens miega cikls viņiem ilgst apmēram 50 minūtes, pieaugušajiem – apmēram 90. Katrā ciklā mijas vieglāks, aktīvāks miegs un dziļš, mierīgs miegs. Pārejā uz nākamo ciklu tavs mazulis uz brīdi it kā uzpeld virspusē: izstaipās, nopūšas, iečīkstas vai īsi ievaidas. Bieži pēc tam viņš pats aizslīd tālāk miegā, nemaz īsti nepamostoties.

Tas, ka mazuļi vieglā miegā iemanās, raud vai atsevišķi iestenas, ir pilnīgi normāli. Kas cits ir stenēšana pie katras izelpas kopā ar ātru vai apgrūtinātu elpošanu: tā ir brīdinājuma pazīme (vairāk par to zemāk). Pediatru biedrības uzsver, ka zīdaiņi un mazi bērni naktī regulāri pamostas, bieži vairākas reizes un visbiežāk miega fāžu maiņas brīžos — dažiem tā notiek līdz apmēram piecu gadu vecumam. Tas nav nekas slimīgs. Un ne katra pamošanās nozīmē izsalkumu. Dažreiz tā ir tikai īsa pārbaude: vai viss joprojām ir tāpat kā aizmiegot?

Apmēram trīs līdz četru mēnešu vecumā mazuļi sāk mācīties sasaistīt miega ciklus, starp tiem nepamostoties. Taču tas neizdodas katru nakti, un daudzi bērni arī pēc pirmās dzimšanas dienas joprojām mostas vismaz vienu reizi naktī. Liela daudzu pētījumu analīze parādīja, ka pirmajos divos dzīves mēnešos naktī vidēji ir nedaudz mazāk par divām pamošanās reizēm, bet pārējā pirmajā dzīves gadā — apmēram viena, turklāt atšķirības starp bērniem ir lielas.

Kāpēc mazuļi miegā saraujas, rūc un šņākuļo, skaidrojam mūsu rakstā par aktīvo miegu. Šeit runa ir par raudāšanu: kad tā vienkārši pieder pie lietas, kas var būt tās iemesls un kad tavam bērnam tu patiešām esi vajadzīga.

Pēc dažām nedēļām mazuļa raudas vairs neskan vienādi, un tu sāc saklausīt atšķirības. Šī izjūta neaizstāj diagnozi, taču palīdz naktī ātrāk pieņemt lēmumu. Raksturīgi ir šādi modeļi:

• Īsa iečīkstēšanās vai iepīkstēšanās ar aizvērtām acīm, kas pēc dažām ieelpām norimst: visticamāk, tavs mazulis ir pusmiegā starp diviem cikliem.

• Raudāšana, kas pamazām kļūst skaļāka, pēc tam, kad mazulis kļuvis nemierīgs, zīdis dūrīti vai meklējoši grozījis galvu: tas liecina par izsalkumu.

• Īdēšana un raudāšana pēc garas, piepildītas dienas, bieži jau noliekot gulēt: iespējams, mazulis ir pārāk noguris.

• Pēkšņs, ass kliedziens, kas skan pavisam citādi nekā parasti, vai mazulis, kurš pie pieskāriena iekliedzas: tas var liecināt par sāpēm. Tad pārbaudi uzreiz.

• Mazs bērns, kurš kliedz ar atvērtām acīm, vicinās un šķiet tevi neatpazīstam: tas atbilst nakts bailēm.

• Mazs bērns, kurš pamostas raudot, pieķeras tev un ļaujas mierināties: iespējams, tas bijis slikts sapnis.

Tikpat svarīgi kā klausīties ir arī paskatīties. Ja acis ir ciet, mazulis elpo mierīgi un ādas krāsa ir normāla, tev ir laiks. Ja raudāšana skan neparasti vārgi un žēli, mazulis izskatās ļengans vai mainās ādas vai lūpu krāsa, negaidi.

Kad mazulis naktī raud, šķiet, ka divi labi padomi viens otram pretojas. Pediatru biedrība saka, ka nav jāiejaucas uzreiz pie katras nakts pamošanās un bērns nav tūlīt jāņem ārā no gultiņas. Vienlaikus veselības iestādes skaidri neiesaka atstāt mazuļus izraudāties. Iemesls ir vienkāršs: mazi mazuļi paši vēl nespēj izkļūt no ļoti spēcīga uzbudinājuma — tam viņiem vajadzīga tava palīdzība. Abi padomi sader kopā, ja rīkojies maziem soļiem:

1. 1

   Paliec vēl brīdi guļus un paklausies. Ja īdēšana kļūst klusāka, visticamāk, mazulis vienkārši pāriet nākamajā miega ciklā.

2. 2

   Paskaties, neieslēdzot spilgtu gaismu. Acis ciet, mierīga elpošana, normāla ādas krāsa: vari vēl īsu brīdi pagaidīt. Neparasta elpošana, bāla vai zilgana āda, ļengans mazulis: rīkojies nekavējoties.

3. 3

   Ja raudas kļūst skaļākas vai prasīgākas, ej pie mazuļa. Atstāj gaismu pieklusinātu, runā klusi, uzliec viņam roku uz vēdera vai krūtīm, dungo pazīstamu dziesmiņu. Ja viņš lieto mānekli, vari to piedāvāt — zīdītiem bērniem tikai tad, kad zīdīšana jau labi nostabilizējusies, un nekad ēdienreizes vietā, ja mazulis rāda izsalkuma pazīmes. Nekad nemērc mānekli medū vai cukurā, un mānekļa ķēdītei gultiņā nav vietas. Ja tas miegā izkrīt, tev tas nav jāieliek atpakaļ. Daudzi mazuļi tā atkal ieslīd miegā, nemaz līdz galam nepamostoties.

4. 4

   Pārbaudi pamatvajadzības. Kad tavs mazulis pēdējoreiz ēda? Vai autiņbiksītes ir ļoti pilnas, vai dupsis ir jēls? Vai sprands ir sasvīdis? Vai deguns ir aizlikts? Vai rociņa vai kājiņa nav iesprūdusi starp gultiņas redelēm?

5. 5

   Paņem mazuli rokās, ja viņš nenomierinās. Nēsā viņu, maigi pašūpo, piedāvā krūti vai pudelīti, ja iespējams, ka viņš ir izsalcis. Mierināšana neizlutina.

6. 6

   Paskaties rūpīgāk, ja nekas nepalīdz. Izmēri temperatūru, novelc zeķītes un rāpulīti, apskati kāju pirkstus, roku pirkstus un autiņbiksīšu zonu. Ja mazulis par spīti visam ilgi un neiepriecināmi raud, meklē ārsta padomu.

Cik ilgs ir „īss brīdis”, atkarīgs no vecuma. Jaundzimušajam izsalkums ir visbiežākais raudāšanas iemesls, un izsalkumu nevar vienkārši izsēdēt. Vecāku mazuli vari paklausīties ilgāk: pēc Amerikas pediatru asociācijas vērtējuma apmēram no sešu mēnešu vecuma ir normāli, ka mazulis naktī pamostas un atkal pats aizmieg — tā iesaka nesteigties iekšā uzreiz. Stingra minūšu skaita nav. Tavs orientieris ir pati raudāšana: ja tā kļūst klusāka, pagaidi. Ja skaļāka, ej klāt.

Pirmajos trīs dzīves mēnešos izsalkums ir visbiežākais iemesls, kāpēc mazuļi raud — arī naktī. Viņiem vajag ēst visu diennakti: ar krūti baroti jaundzimušie pirmajās nedēļās parasti ēd 8 līdz 12 reizes diennaktī, ar pudelīti baroti bērni — 6 līdz 10 reizes. Līdz apmēram sešu mēnešu vecumam vismaz viena ēdienreize naktī ir pilnīgi normāla.

Parasti izsalkums dod ziņu, pirms raudāšana pa īstam sākas. Pievērs uzmanību klusajām priekšvēstnesēm: mazulis kļūst nemierīgs, liek dūrīti mutē, izdod klusas murminošas skaņas, groza galvu no vienas puses uz otru un meklēdams atver muti. Ja šajā brīdī pieliec pie krūts vai iedod pudelīti, viss parasti izdodas vieglāk, jo mazuli, kurš jau raud pilnā balsī, pabarot ir grūtāk.

Dažkārt mazulis dažas dienas grib ēst ievērojami biežāk nekā parasti, arī naktī. Šādi sabiezēti periodi parasti ilgst divas vai trīs dienas, retāk ilgāk par nedēļu. Stingru datumu tam nav, pat ja „augšanas lēcienu” kalendāri sola ko citu. Barojot ar krūti, piena daudzums no biežākas pielikšanas parasti pats pielāgojas.

Ar vecumu aina mainās. Apmēram no pusgada daudzi labi augoši mazuļi spēj izturēt garākas nakts pauzes bez ēšanas. Tomēr daudzi joprojām ēd naktī, un arī tas ir normāli. Apmēram 10 mēnešu vecumā aiz nakts mošanās parasti vairs nestāv izsalkums. Ja izsalkums maz ticams, pediatru biedrība iesaka naktī nemudināt dzert vai ēst. Tad vairāk palīdz tava balss, tava roka un jūsu pazīstamie rituāli.

Daudzi vecāki cer, ka ļoti noguris mazulis gulēs jo labāk. Parasti ir otrādi: līdzās fiziskiem iemesliem nemierīgu nakšu pamatā bieži ir arī ikdienas ritms, kas vēl īsti neder — piemēram, pārāk piesātināts vai pārāk garš vakars. Pārstimulēts, pārguris bērns tad pretojas miegam, lai gan acis jau krīt ciet.

Pirmās noguruma pazīmes ir klusas: žāvāšanās, acu berzēšana, tukšs skatiens, pirkstu zīšana, pēkšņa pieķeršanās. Ja tās palaiž garām, bieži seko skaļā fāze: īdēšana, raudāšana, bet maziem bērniem arī dusmu lēkmes vai pēdējais enerģijas uzrāviens, it kā no noguruma nebūtu ne vēsts.

Tā vari to novērst: liec mazuli gulēt, tiklīdz parādās pirmās pazīmes, nevis tikai tad, kad viņš jau raud. Ja diendusa izkrīt, vakara gulētiešanas laiku labāk pabīdi nedaudz agrāk, nevis vēlāk. Savukārt, ja tavs bērns pirms aizmigšanas regulāri vairāk nekā 30 minūtes pavada gultā nomodā, iespējams, viņš vēl nebija pietiekami noguris — parasti ir līdz apm. 20 minūtēm.

Cik ilgi mazuļi parasti var būt nomodā bez pārtraukuma, rāda tālāk minētās aptuvenās robežas. Ap 2 mēnešu vecumu tās ir apmēram 1–1½ stundas, ap 9 mēnešu vecumu – apmēram 2½–3½ stundas. Tie nav stingri noteikumi: dažiem bērniem miegs vajadzīgs ātrāk, citi iztur ilgāk. Vispirms skaties uz savu bērnu un tikai tad pulkstenī.

Ja mazs zīdainis vakarā neiepriecināmi raud, pievelk kājiņas un tajā pašā laikā laiž gāzes, daudzi vecāki uzreiz domā par vēdersāpēm. Speciālisti ir piesardzīgāki: tikai apm. 5 procentiem mazuļu, kuri ļoti daudz raud, patiešām ir kāda kuņģa vai zarnu problēma. Un gaiss, kas virzās pa veselām zarnām, parasti nesāp.

Turklāt pirmajās nedēļās mazuļi vidēji raud arvien vairāk. Ap sesto dzīves nedēļu raudāšana sasniedz maksimumu — apmēram 2,5 stundas dienā, pēc tam tā mazinās. Līdz 16. nedēļai tas vidēji ir jau tikai apmēram viena stunda. Īpaši daudz daudzi mazuļi raud vēlā pēcpusdienā un vakarā. Ja citādi vesels mazulis vairākas nedēļas raud ļoti daudz, speciālisti runā par pārmērīgu raudāšanu, ko agrāk bieži sauca par trīs mēnešu kolikām. Precīzs iemesls nav skaidrs. Parasti ar trim līdz četriem mēnešiem kļūst ievērojami labāk, dažreiz tas turpinās līdz sestajam mēnesim. Kur šajā laikā vari saņemt palīdzību, lasi zemāk.

Bieža ir arī piena atgrūšana pēc ēšanas. Muskuļu gredzens barības vada apakšējā galā mazuļiem vēl ir vājš, tāpēc neliels piena daudzums viegli atplūst atpakaļ. Parasti tas sākas pirmajās astoņās dzīves nedēļās un līdz pirmajai dzimšanas dienai lielākoties pāriet. Kas palīdz:

• Turē mazuli ēšanas laikā un pēc tās pēc iespējas ilgāk vertikāli.

• Ļauj viņam atraugāties pa vidu, ne tikai ēdienreizes beigās.

• Ja šķiet, ka sāp vēders: kamēr mazulis ir nomodā, liec viņu ar punci pār saviem ceļiem un maigi paglaudi muguru. Daudzus mazuļus nomierina arī nēsāšana, maiga šūpošana vai silta vanna. Vannas ūdenim jābūt tikai patīkami siltam, pārbaudītam ar elkoni vai termometru, un vannā mazuli neatstāj ne uz sekundi vienu.

• Gulēt mazulis tik un tā jāliek uz muguras, uz līdzenas virsmas — arī tad, ja ir reflukss vai iesnas. Nepacel gultas galvgali augstāk un neliec zem viņa ķīļveida spilvenu.

Pilieni vai augu līdzekļi pret kolikām, pēc Lielbritānijas veselības dienesta datiem, nav pierādījuši savu efektivitāti. Nemaini piena maisījumu pēc savas iniciatīvas un zīdīšanas laikā neizslēdz produktus no uztura uz savu galvu — apspried to ģimenes ārsta praksē. Nekavējoties meklē ārsta padomu, ja tavs mazulis vemj asinis, atgrūž strūklveidā (īpaši pēc katras ēdienreizes pirmajos divos dzīves mēnešos), slikti pieņemas svarā vai nemiera dēļ vairs nemaz nepārstāj raudāt. Savukārt zaļa vai dzeltenzaļa (ar žulti) vemšana zīdaiņiem ir neatliekama situācija: nekavējoties dodies uz bērnu slimnīcu.

Diez vai vēl kaut ko tik bieži vaino sliktās naktīs kā zobus. Lielākajai daļai mazuļu pirmais zobs iznāk ap sesto mēnesi, dažiem jau pirms ceturtā, citiem tikai pēc pirmās dzimšanas dienas. Divu līdz trīs gadu vecumā parasti jau ir visi piena zobi.

Kad zobs izlaužas, smaganas var būt apsārtušas un jutīgas. Daudzi mazuļi vairāk siekalojas, visu ko košļā, viņiem ir sārti vaigi, viņi berzē ausis, īd un guļ nemierīgāk. Temperatūra var nedaudz paaugstināties, taču paliek zem 38 °C. Drudzi, caureju vai mazuli, kurš izskatās patiešām slims, zobu nākšana neizskaidro. Turklāt liela Amerikas bērnu klīnika uzsver: zobu nākšana dažus mazuļus padara īgnus, taču parasti tā nav iemesls īstai raudāšanai.

Tā vari mazulim palīdzēt:

• Zobgrauzni no ledusskapja, nevis no saldētavas, jo sasalis tas var savainot smaganas. Nekad nesien to ap kaklu.

• Maigi pamasēt smaganas, ar tīru pirkstu.

• Ja mazulis jau ēd piebarojumu, labsajūtu var dot gabaliņš atdzesēta, mīksta augļa, piemēram, melones — protams, tikai tad, ja tu sēdi blakus.

• Nekādu dzintara vai zobu nākšanas krellīšu: tās rada nosmakšanas un nožņaugšanās risku.

• Atsāpinošus zobu gēlus lieto tikai pēc konsultēšanās. Pierādījumu, ka tie palīdz, ir ļoti maz. Gēli ar benzokaīnu mazuļiem nav ieteicami, un arī gēlus ar citiem anestēzijas līdzekļiem, piemēram, lidokaīnu, dod tikai pēc ārsta prakses vai aptiekas ieteikuma. Homeopātiskiem līdzekļiem zobu nākšanas atvieglošanai nav pierādīta efektivitāte. Pretsāpju līdzekļus lieto tikai pēc konsultēšanās ar ģimenes ārsta praksi vai aptieku un devu precīzi pielāgo svaram.

Ja mazulis par spīti zobgrauznim un mierināšanai ilgi un neiepriecināmi raud, viņam ir drudzis vai pievienojas citas slimības pazīmes, meklē citu iemeslu. Bieži tas ir sākuma infekts.

Ja mazulis no apmēram trīs mēnešu vecuma pēkšņi sāk raudāt citādi un neierasti, visbiežākais fiziskais iemesls ir sākusies slimība. Izvērtē šos punktus:

• Ausu sāpes: vidusauss iekaisums bieži parādās saaukstēšanās laikā vai dažas dienas pēc tās. Raksturīgas ir durstošas, pulsējošas sāpes, īpaši naktī, kā arī nemierīgs miegs, raudulīgums, bieži drudzis, reizēm mazulis negrib ēst. Daudzi atkal un atkal aiztiek ausi — tā gan dara arī mazuļi, kuriem nāk zobi. Ja tev šķiet, ka bērnam līdz gada vecumam varētu būt ausu iekaisums, lai ārsts viņu apskata.

• Aizlikts deguns: ēdot krūti vai no pudelītes, mazulim vajag brīvu degunu. Sālsūdens pilieni degunā var palīdzēt; mazuļiem līdz gada vecumam — pa vienam pilienam katrā nāsī pirms ēšanas. Vairāk par to lasi mūsu rakstā par nakts klepu.

• Drudzis: ja tavs mazulis šķiet karsts vai raud citādi nekā parasti, izmēri temperatūru; mazuļiem visprecīzāk to noteikt taisnajā zarnā. Bērniem līdz trīs mēnešu vecumam noteikums ir šāds: ja temperatūra ir no 38,0 °C, tas nekavējoties jāizvērtē ārstam, naktī vislabāk uzreiz bērnu slimnīcā, jo šajā vecumā rūpīgi jāizslēdz smaga infekcija. Šajā vecumā arī izteikti zema temperatūra zem 36,5 °C ir brīdinājuma pazīme.

• Iekaisis dupsis: noberzta autiņbiksīšu zona sāp un var mazuli naktī pamodināt. Tad pārtin viņu arī naktī, pieklusinātā gaismā un bez liekas rosības.

• Pārāk silti vai pārāk auksti: ideāli guļamistabā ir apm. 16–18 °C. Patausti sprandu: silts, bet ne sasvīdis — tas ir tieši labi.

• Matiņš ap kājas pirkstu vai pirkstiņu: reti, bet svarīgi. Viens mats vai diegs var tik cieši aptīties ap kājas pirkstu, rokas pirkstu vai dzimumlocekli, ka nospiež asinsriti. Vieta pietūkst, kļūst sarkana vai zilgana, un bieži redzama smalka rieviņa. Tas var ļoti sāpēt un ir iemesls nekavējoties meklēt medicīnisku palīdzību.

Ir vēl viens rets, bet nopietns iemesls, par kuru tev vajadzētu zināt: zarnu invaginācija. Tad viena zarnas daļa ieslīd nākamajā zarnas posmā. Visbiežāk tas notiek mazuļiem no piecu līdz deviņu mēnešu vecumam. Raksturīgas ir pēkšņas, stipras sāpju lēkmes: mazulis skaļi kliedz un pievelk ceļus pie vēdera, pa vidu kādu brīdi izskatās gandrīz normāli, un tad viss sākas no jauna. Var pievienoties dzelteni zaļa vemšana un izkārnījumi ar asinīm un gļotām. Tā ir neatliekama situācija: zvani 113 (vai 112, ja 113 nesasniedzams) vai nekavējoties dodies uz bērnu slimnīcu, arī tad, ja izkārnījumos vēl nav asiņu.

Pirmā dzīves gada otrajā pusē tavs mazulis izdara lielu atklājumu: tu eksistē arī tad, kad viņš tevi neredz — un tu vari aiziet. Apmēram astoņu mēnešu vecumā daudziem bērniem sākas šķiršanās trauksme un svešinieku bailes. Spēcīgākās tās parasti ir no desmit līdz 18 mēnešiem un līdz apmēram otrajai dzimšanas dienai pakāpeniski mazinās. Tas nav solis atpakaļ, bet gan zīme, ka ir izveidojusies laba piesaiste.

Naktī tas var nozīmēt, ka bērns mostas vairākas reizes un satraukti sauc tevi, bieži vien tieši vienu noteiktu vecāku. Ap devīto mēnesi tāpat īpaši daudz mazuļu sāk mosties biežāk: vienā Itālijas pētījumā vairāk nekā katram ceturtajam bērnam šajā vecumā bija vairāk nekā divas pamošanās reizes naktī. Arī jaunas prasmes, piemēram, rāpošana un piecelšanās stāvus, iekrīt šajā laikā un var būt saistītas ar nemierīgākām naktīm. Vairāk par to lasi mūsu rakstā par miega regresijām.

Kas šajā posmā palīdz:

• Īsi un uzticami mierināt. Ej pie bērna, runā mierīgi, uzliec roku uz muguras. Bieži pietiek tikai ar pārliecību, ka tu esi blakus.

• Trenējieties dienā. Mazas paslēpes, kur tu pazūdi aiz drāniņas un atkal parādies, bērnam parāda: tas, kurš aiziet, atgriežas.

• Neslēp atvadas. Pasaki draudzīgi un lietišķi, ka tu aizej un tūlīt atgriezīsies, nevis aizlavies prom.

• Pazīstama kārtība. Nemainīgs vakara rituāls dod drošību, īpaši tad, ja dienā notiek daudz jauna, piemēram, sākas bērnudārza gaitas.

• Mierinātājs mazam bērnam. Pirmajā dzīves gadā gultiņā nevajadzētu būt mīkstajām rotaļlietām. Pēc tam mazs mīļmantiņš var palīdzēt atkal aizmigt.

Daudzi vecāki jautā sev, vai arī zīdainim jau var būt slikti sapņi. Godīgi sakot — to neviens precīzi nezina, jo mazulis nevar izstāstīt, ko piedzīvo. Pilnībā izslēgt sliktu sapni no otrā dzīves pusgada nevar. Taču tipiskāk tas kļūst vēlāk: pēc Amerikas Pediatru akadēmijas datiem, murgi biežāk sastopami apmēram no 3 līdz 12 gadu vecumam. Tāpēc, ja raud zīdainis, daudz ticamāki iemesli ir izsalkums, nogurums, vajadzība pēc tuvuma vai slikta pašsajūta.

Maziem bērniem klāt nāk vēl kaut kas, kas vecākus bieži pamatīgi nobiedē: nakts bailes jeb pavor nocturnus. Vienā Kanādas ilgtermiņa pētījumā ar gandrīz 2 000 bērnu tās visbiežāk bija 1,5 gadu vecumā — nedaudz vairāk nekā trešdaļai bērnu šajā vecumā bija šādas epizodes. Citi avoti biežāko periodu redz starp trim un astoņiem gadiem. Maziem bērniem nakts bailes parasti ir nekaitīgas un pāriet pašas no sevis.

Nakts baiļu laikā tavs bērns patiesībā nepamostas. Viņš strauji iztrūkstas no dziļā miega, parasti vienu līdz divas stundas pēc aizmigšanas, bieži vēl pirms tu pati esi paspējusi ieiet gultā. Viņš kliedz, izskatās panikā, var vicināties, svīst, acis ir vaļā un šķiet, ka tevi neatpazīst. Parasti pēc piecām līdz 15 minūtēm viss ir garām. Bērns guļ tālāk un nākamajā rītā neko neatceras.

Savukārt murgs tavu bērnu patiešām pamodina, visbiežāk nakts otrajā pusē, bieži tuvāk rītam. Viņš raud, meklē tavu tuvumu un ļaujas mierinājumam. Tiklīdz viņš jau prot runāt, bieži var arī pastāstīt, ko sapņojis.

Pie nakts bailēm visvairāk palīdz tavs miers, lai cik grūti tas būtu. Nemodini bērnu, jo, izrauts no dziļā miega, viņš ir apjucis un bieži kļūst vēl satrauktāks. Paliec tuvumā, runā klusi un mierīgi un parūpējies, lai viņš neatsitas un neizkrīt no gultas. Stingri turēt vajag tikai tad, ja citādi viņš varētu savainoties. Mierināt parastajā nozīmē parasti neizdodas, jo bērns tevi vispār neuztver. Tas nav tavas vainas dēļ.

Profilaksei pediatri iesaka pietiekami daudz miega, regulāru gulētiešanas laiku un mierīgu vakaru ar ierastu rituālu. Pasaules Veselības organizācija bērniem līdz divu gadu vecumam neiesaka ekrānus vispār — arī dienas laikā. Ja nakts baiļu epizode atkārtojas vienā un tajā pašā laikā, Lielbritānijas veselības dienests iesaka izmēģināt sekojošo: divas nedēļas katru nakti maigi pamodini bērnu apmēram 15 minūtes pirms ierastā laika. Tas var palīdzēt novērst nākamās epizodes.

Pēc murga bērnam vajag tieši to, ko tev saka instinkts: tevi. Paņem viņu rokās, pasaki, ka viņš ir drošībā, un paliec blakus, līdz kļūst mierīgāk. Ja bērns grib, ļauj viņam pastāstīt par sapni. Neliela nakts lampiņa var palīdzēt, ja biedē tumsa.

Parunā par to ģimenes ārsta praksē, ja nakts bailes ir ļoti biežas, turpinās ilgāk vai tu neesi pārliecināta, vai tās tiešām ir nakts bailes. Īss video telefonā var palīdzēt tās novērtēt. Ja epizode drīzāk izskatās pēc krampju lēkmes, piemēram, ar stīvu ķermeni, ritmiskām raustīšanās kustībām vai zilganām lūpām, zvani 113 (vai 112, ja 113 nesasniedzams).

Daži mazuļi raud tik daudz, ka vecākiem tas kļūst ļoti smagi — visbiežāk pirmajos trīs līdz sešos dzīves mēnešos un īpaši vēlā pēcpusdienā un vakarā. Speciālisti to sauc par pārmērīgu raudāšanu. Ar to domā mazuli, kuru gandrīz nav iespējams nomierināt un kurš raud ilgāk par trim stundām dienā — vairāk nekā trīs dienas nedēļā un vismaz trīs nedēļas. Tas neko nesaka par tevi kā mammu vai tēti. Un tev tam nav jāiet cauri vienai vai vienam pašam.

Šīs vietas var palīdzēt:

• Ģimenes ārsta prakse: tur noskaidros, vai aiz raudāšanas neslēpjas slimība. Ārpus pieņemšanas laika zvani uz ģimenes ārstu konsultatīvo tālruni 66016001 (darbdienās 17–8, brīvdienās visu diennakti).

• Ja raudāšana turpinās nedēļām: Latvijā ar to parasti vēršas pie ģimenes ārsta — viņš izvērtēs arī miega un ēšanas grūtības un vajadzības gadījumā nosūtīs pie speciālista, piemēram, pediatra.

• Programma „PEP mammu”: bezmaksas sarunas vecākiem bērna pirmajos trīs dzīves gados. Par atbalstu ģimenēm ar mazuļiem jautā arī pašvaldības sociālajā dienestā.

• Uzticības tālrunis 116111: tur tevi uzklausīs bez maksas un visu diennakti — tas domāts arī vecākiem.

Noderīgs jebkurai sarunai ir raudāšanas un miega dienasgrāmata. Pediatru biedrība iesaka, ja ir bažas par miegu, apmēram trīs nedēļas pierakstīt, kad tavs bērns gulējis, cik bieži pamodies, kad bijis nemierīgs un kad dzēris vai ēdis. Tam pietiek ar lapiņu pie gultas. Ērtāk to darīt lietotnē, piemēram, Moonsleep: tur ar vienu pieskārienu vari ievadīt miegu, ēdienreizes, temperatūru un medikamentus, bet piezīmēs atzīmēt, kad mazulis raudāja un kas palīdzēja. Tā kļūst redzami likumsakarīgi modeļi, kas nogurušās naktīs mēdz pazust.

Ja tev kļūst par daudz: noliec mazuli drošā vietā, vislabāk uz muguras viņa gultiņā. Uz īsu brīdi izej blakus istabā, atver logu, dziļi ieelpo. Ik pa brīdim vienmēr atkal paskaties, kā mazulim klājas, un meklē atbalstu: piezvani kādam, kam uzticies, vai uz uzticības tālruni 116111. Uz brīdi droši nolikt raudošu mazuli ir pilnīgi pieņemami. Kratīt viņu nedrīkst nekad — pat ne īsu brīdi: jau dažas sekundes, zaudējot kontroli, var smagi un neatgriezeniski traumēt viņa smadzenes. Ja tas tomēr ir noticis vai tev ir aizdomas, ka kāds mazuli ir kratījis, nekavējoties ved viņu uz tuvāko bērnu slimnīcu vai zvani 113 (vai 112, ja 113 nesasniedzams). Runā par šo risku arī ar visiem, kuri rūpējas par tavu mazuli.

Tu pazīsti savu mazuli labāk nekā jebkurš cits. Meklē ārsta padomu, tiklīdz viņa raudāšana tev šķiet sveša vai viņš izskatās pavisam citādi nekā parasti. Vienu reizi pajautāt par daudz ir labāk nekā vienu reizi pajautāt par maz.

Nekavējoties zvani 113 (vai 112, ja 113 nesasniedzams), ja tavs mazulis …

• smagi vai ļoti ātri elpo, pie katras izelpas sten vai viņam ievelkas āda starp ribām vai zem krūšu kaula,

• ir elpošanas pauzes un tajā laikā viņš kļūst zils, bāls vai ļengans,

• ir bāla, zilgana, pelēka vai plankumaina āda, lūpas vai mēle,

• ir ļengans vai apātisks vai viņu gandrīz nav iespējams pamodināt,

• piedzīvo krampju lēkmi,

• ir izsitumi, kas, piespiežot, nepabalē,

• ir stipras, atkārtotas sāpju lēkmes, kuru laikā viņš pievelk kājas — jo īpaši, ja ir arī dzelteni zaļa vemšana vai asinis izkārnījumos.

Nekavējoties dodies uz bērnu slimnīcu — ja tur netiec ātri, zvani 113 (vai 112, ja 113 nesasniedzams) —, ja tavs mazulis …

• ir jaunāks par trim mēnešiem un viņam ir 38,0 °C vai vairāk vai temperatūra ir zem 36,5 °C,

• vemj zaļu vai dzeltenzaļu (ar žulti) vemumu,

• viņam ir pietūkums cirksnī vai sēklinieku maisiņā un viņš raud vai rāda sāpju pazīmes,

• viņam ir žņaugts, pietūcis vai krāsu mainījis kājas pirksts, rokas pirksts vai dzimumloceklis,

• kā mazs bērns varētu būt norijis pogbateriju.

Nekavējoties sazinies ar ārstu — naktī — pa ģimenes ārstu konsultatīvo tālruni 66016001 —, ja tavs mazulis …

• raud ilgāk par divām stundām bez pārtraukuma un nekas viņu nenomierina,

• raud neparasti asi vai aizdomīgi vārgi, pie pieskāriena iekliedzas vai tev šķiet ļoti mainījies,

• ir izspiedies vai iekritis avotiņš (mīkstā vieta galvas virspusē),

• atsakās dzert vai viņam ir ievērojami mazāk slapju autiņbiksīšu nekā parasti — negaidi līdz brīdim, kad 12 stundas nav bijusi neviena slapja autiņbiksīte,

• vemj asinis vai strūklveidā.

Lai to labāk saprastu: īsas elpošanas pauzes, kas ilgst mazāk par apmēram 10 sekundēm, jaundzimušajiem pieder pie normālas, nedaudz neregulāras elpošanas, tāpat kā atsevišķa stenēšana, kad mazulis sasprindzinās. Ja pauzes ilgst ilgāk, parādi viņu ārstam.

Ja mazulis raud jaunā un neierastā veidā, bet ļaujas mierināties un citādi izskatās vesels, parasti pietiek nākamajā dienā piezvanīt ģimenes ārsta praksei.

Nakts raudāšana izsmeļ, īpaši, ja tā turpinās nedēļām. Ja esat divatā, sadaliet naktis: tas, kuram ir dežūra, klausās un iet pie mazuļa, bet otrs patiešām guļ — kaut vai ar ausu aizbāžņiem blakusistabā. Ja esi viena, pieņem palīdzību, kad to piedāvā, un palūdz ļoti konkrēti — piemēram, vienu stundu pēcpusdienā iziet ar ratiņiem, kamēr tu vari pagulēt.

Un neaizmirsti: tas, ka tavs mazulis naktī raud, nav vērtējums tev. Viņš ir mazs cilvēks, kurš vēl tikai mācās tikt galā ar izsalkumu, nogurumu, tuvumu un visiem jaunajiem iespaidiem. Tev nav jāprot uzreiz iztulkot katras raudas. Ar katru nakti tu savu bērnu iepazīsti mazliet labāk — un viņš tevi arī.